Vēlēšanu sistēmas

velesanu veidi

Proporcionālās vēlēšanas
Šajā vēlēšanu sistēmā vēlētāju balsis tiek dalītas proporcionāli ievēlamo deputātu skaitam. Lai vēlēšanu rezultātā parlamenta sastāvs nebūtu pārāk sadrumstalots un spētu nodrošināt maksimāli stabilas valdības veidošanu, ir iespējams noteikt arī procentuālo barjeru. Šīs vēlēšanu sistēmas gadījumā kandidātu sarakstus drīkst iesniegt tikai likumā noteiktajā kartībā reģistrētā partija vai partiju apvienība. Šī sistēma pieļauj arī grozāmus kandidātu sarakstus. Lai varētu realizēt proporcionālos vēlēšanu sistēmu, ir izstrādātas matemātiskas metodes, ar kuru palīdzību ir iespējams noteikt mandātu skaitu, kas pienākas katram ievēlētajam kandidātu sarakstam. Šai vēlēšanu sistēmai ir arī savi trūkumi – valstīs, kurā ir samērā zema politiskā kultūra, šī vēlēšanu sistēma noved pie sarežģīti izveidotām un konstruktīva darba mazspējīgām koalīcijas valdībām. Tāpat šīs sistēmas gadījumā notiek arī pastāvīgas iekšējās cīņas par portfeļa sadali, balstoties uz partiju interesēm, nevis profesionālās kompetences. Jāsaka, ka arī koalīciju valdības nav tik stabilas kā valdības vienpartiju gadījumā, kā arī iekšējo nesaskaņu dēļ tās nav pietiekoši darbspējīgas. Šīs vēlēšanu sistēmas priekšrocība ir tāda, ka tā nodrošina vēlētāju atbalstīto politisko partiju proporcionālu pārstāvniecību parlamentā. Šī vēlēšanu sistēma pastāv tādās valstīs kā Latvija, Itālija, Somija, Šveice, Īrija, Igaunija, Polija, Zviedrija un Norvēģija.

Mažoritārās vēlēšanas
Šīs vēlēšanu sistēmas gadījumā tiek balsots nevis par kandidātu sarakstu, bet gan par vienu, konkrētu personu. Balsoties uz vietu skaitu parlamentā, valstī tiek noteikts konkrēts vēlēšanu iecirkņu skaits, un katrā no tiem tauta ievēl vienu deputātu. Mažoritāro vēlēšanu gadījumā ir paredzētas divas vēlēšanu kārtas, ja gadījumā neviens kandidāts pirmajā vēlēšanu kārtā nesaņem balss vairākumus. Otrajā vēlēšanu kārtā piedalās vairs tikai divi spēcīgākie kandidāti no pirmās vēlēšanu kārtas. Šo vēlēšanu rezultātā parasti ātri un viegli izveidojas stabilas un darbspējīgas valdības. Šī sistēma nav vēlama valstīs, kurās pastāv vairākas, savstarpēji konfliktējošas etniskās grupas. Būtiski, ka partijai ir iespēja tikt pie ievērojama vairākuma parlamentā arī tad, ja par to ir nodotas mazāk nekā puse no visām nodotajām balsīm. Par šīs sistēmas trūkumu varētu uzskatīt situāciju, ka liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības parlamentā un līdz ar to arī valdībā. Šī vēlēšanu sistēma darbojas tādās valstīs kā Lielbritānija, Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda, kā arī Austrālija.

Jauktās vēlēšanas
Šī vēlēšanu sistēma ietver sevī gan proporcionālās, gan mažoritārās vēlēšanu sistēmas iezīmes. Jauktā vēlēšanu sistēma tika ieviesta vairākās valstīs pēc Otrā pasaules kara, cerībā izskaust proporcionālo un mažoritāro vēlēšanu sistēmu trūkumus, tajā pašā laikā saglabājot to priekšrocības. Šī vēlēšanu sistēma tiek praktizēta tādās valstīs kā Vācija un Jaunzēlande.

Autoritārisms

Autoritārisms ir valdības sistēma, kurā pār valsti vaļa viens varas kopums, kas parasti ir koncentrēts vienā cilvēkā. Šāds valdīšanas veids parasti liedz indivīdiem vārda brīvību, apspiež jebkādas pretošanās esošajai varai un ar militāro, armijas un slepeno dienestu palīdzību tiek kontrolēti visi iedzīvotāji nereti izmantojot vardarbību un iebiedēšanu lai noturētu esošo līderi pie varas. Autoritārisms parasti notiek tad, kad kādā valstī notiek smagas politiskās vai ekonomiskās nedienas un cilvēki atbalsta šāda aparāta izveidi, jo tas ir mazākais ļaunums un demokrātiskajai sistēmai līdz tam laikam nav izdevies atrisināt saasinātās problēmas.

Autoritārisma sistēmā var notikt vēlēšanas, bet parasti tās ir jau iepriekš noteiktas un viegli paredzamas jo parasti tajās piedalās tikai viens kandidāts vai arī, ja piedalās vairāki tad pie balsu skaitīšanas notiek to manipulācija un tāpēc šādas vēlēšanas ir anti-demokrātiskas. Parasti visas valdības sistēmas sākot ar birokrātijas aparātu līdz drošības dienestiem, spiegiem, izlūkiem un pat karaspēku visi ir pakļauti šai vienai personai un šis līderis tad tos arī izmanto lai noturētu savu varu un vadītu valsti virzienā, kurā viņš vēlas. Parasti visi šie dienesti ir pakļauti tieši ar lojalitāte vadonim, bet lojalitāte var tikt iegūta gan aiz respekta pret viņa paveikumiem gan arī vienkārši no tā, ka šis līderis ar iebiedēšanu un spēku pakļauj sev šos spēkus un jebkāda pretošanās tiek sodīta ar vardarbību.

Arī Latvijā no 1934. gada līdz 1940. gadam bija Autoritārais režīms, kuru vadīja Kārlis Ulmanis, kurš, lai gan bija diktators, tomēr Latviju vadīja salīdzinoši maigi, ja salīdzina viņu ar citiem tā laika diktatoriem. Ulmanim bija gandrīz vienpersoniska vara, jo viņš pieņēma gan likumprojektus gan arī citas valstij svarīgās lietas un viņam bija arī liela preses kontrole un visus politiskos spēkus uzreiz pēc varas sagrābšanas Ulmanis izjauca un lielu daļu politiķu ieslodzīja. Ulmanim izdevās nacionalizēt lielāko daļu no Latvijas uzņēmumiem un 1940. gadā viņa valdība kontrolēja aptuveni 60% no kopējās rūpniecības Latvijas teritorijā. Kā arī Ulmanim bija pieejami neizsmeļami naudas līdzekļi gan no Latvijas kredītbankas, kas izsniedza kredītus gan arī no budžeta pārpalikumiem, ko Ulmanis izmantoja savu vizīšu laikā un arī lai tā teikt “palutinātu” sevi.

Autoritārisms nekas nav strādājis, jo lai gan sākumā liekas, ka visa tauta zem šāda režīma ir vienota, tomēr patiesībā gan rūpniecība strādā neefektīvi gan arī citas lietas netiek pietiekami labi nodarbinātas jo viens cilvēks nekad nevar iegūt pietiekoši daudz informācijas lai varētu efektīvi vadīt tik lielu cilvēku skaitu!

Demokrātija un brīvais tirgus

Demokrātija ir valsts pārvaldības sistēma, kurā visiem valsts iedzīvotājiem ir iespēja balsot un ievēlēt amatos valsts galvenās amatpersonas, bet Latvijas gadījumā Saemu. Demokrātijai teorētiski būtu jāatspoguļo visu savu vēlētāju vēlmes un tās tas arī jāmēģina pēc iespējas vairāk piepildīt un , ja šīs vēlmes mainās tad arī tās sākt piepildīt. Bet lai gan ideja ir ļoti laba, tomēr tā nestrādā tik ideāli, kā varētu gribēties, jo tie, kas tiek ievēlēti ir tikai cilvēki un bieži vien viņiem ir savas vēlmes un iegribas, kā arī viņiem ir grūti uzzināt visu, ko viņu vēlētāji vēlas un tad to arī mēģināt pieņemt valdības sēdēs balsojot par dažādiem likumprojektiem. Demokrātijā valdībai būtu jābūt tautas kalpam, bet parasti sanāk otrādāk un tauta ir valdības kalpi un valdība cenšas ietekmēt cilvēkus nevis otrādāk, kā tam būtu jābūt.

Brīvais tirgus savukārt ir ekonomikas veids, kurā katram cilvēkam ir dota iespēja veidot savu uzņēmumu un mēģināt nopelnīt naudu, tādā veidā radot produktus un pakalpojumus, ko citi patērētāji vēlas. Brīvajā tirgū tiek veidoti uzņēmumi, kas noteikti nav demokrātiski, bet kur galvenais ir uzņēmuma vadītājs un tāpēc uzņēmumā valda vairāk diktatoriska vadība nevis demokrātiska. Lai gan ir arī uzņēmumi, kuros pastām demokrātiski ievirzieni, kur visiem darbiniekiem kopā ir jālemj par uzņēmuma darbības principiem. Bet pamatā tas nozīmē, ka demokrātiskā sabiedrībā ir diktatoriskas iezīmes un bieži vien uzņēmumi, kuros ir viens galvenais cilvēks tad arī ir ļoti veiksmīgi un ir spējīgi nopelnīt milzīgas naudas summas, kur pretī valdība, kas ir demokrātija parasti nespēj sasniegt šādu efektivitāti un tāpēc nespēj sacensties ar individuāliem uzņēmējiem un viņu uzņēmumiem dažādās nozarēs. Tāpēc arī valdība parasti lēnām izvēlas privatizēt dažādas nozares, kā tas agrāk notika ar telekomunikācijām un nu notiek ar elektrības tirgu. Bet viena lieta vēl jo projām ir tikai valdības rokās un tā ir nauda.

Valdībām visā pasaulē ir pilnīgi monopola statusi uz naudas veidošanu un ja tu sāc veidot savu naudu, tad tu vari tikt nosodīts par naudas viltošanu un finanšu noziegumiem, kas liekas ļoti jocīgi. Bet tas viss kļūst skaidrāks, kad mēs uzzinām to, ka valsts ir galvenais kreditors, kas izsniedz ātros interneta kredītus jau nē bet īstus masīvus kredītus miljardos bankām un kuras tālāk šo naudu izsniedz iedzīvotājiem un tādā veidā valdība cenšas patiesībā regulēt brīvo tirgu, ko viņiem nevajadzētu darīt. Un ir izvirzītas dažādas teorijas par to, ka valstis šādā veidā nodara vairāk ļaunumu nekā labumu veidojot kredītu burbuļus un kad tie sprāgst tad visa ekonomika ieslīgst recesijā, kā tas notika 2008 gadā!

Atbildes, kā pareizi būtu valdībām un uzņēmumiem jāpastāv man nav, bet, manuprāt, patreizējā sistēma, kas visā pasaulē tiek piekopta ir nestabila un tāpēc arī notiek visi šie finanšu burbuļi un lejupslīdes, kā arī valsts ir galvenais faktors, kas visu laiku lēnām ceļ cenas radot inflāciju, kas arī nav patīkami cilvēkiem, kas pelna minimālo algu vai kaut vai Latvijas vidējo algu.

Latvijas Ministru prezidente – Laimdota Straujuma

Laimdota Straujuma, dzimusi Lustika, dzimusi 1951. gada 24. februārī, Mežvidu pagastā. L. Straujuma ir pašreizējā Latvijas Ministru prezidente, Latvijas ekonomiste, ierēdne, politiķe, politiskās partijas “Vienotība” pārstāve.

L. Straujuma, kā jau pieminēts, dzimusi Mežvidu pagastā. Mācījusies Tilžas vidusskolā, absolvējot to 1968. gadā. 5 gadus studējusi Latvijas Universitātē, Fizikas un matemātikas fakultātē. Vēlāk studējusi arī Latvijas Zinātņu akadēmijā, Ekonomikas institūta aspirantūrā, lauksaimniecības ekonomikas specialitātē, iegūstot ekonomikas doktora zinātnisko grādu. L. Straujumai ir divi dēli. L. Straujuma, neskaitot dzimto latviešu valodu, pārvalda arī angļu un krievu valodu.

Kādu laiku strādājusi par Latvijas Zinātņu akadēmijas Agrārās ekonomikas nodaļas zinātnisko līdzstrādnieci, pēc tam strādājot Valsts Plāna Plānošanas ZPI Lauksaimniecības modelēšanas sektora vadībā. Tāpat bijusi arī uzņēmuma “Latvijas datoru centrs” vadošā pētniece un Latvijas lauksaimniecības konsultāciju centra nodaļas vadītāja un direktora vietniece. Strādājot par valdes priekšsēdētāja vietnieci un direktora vietnieci Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrā, vēlāk kļuva par šī centra valsts priekšsēdētāju un direktori. Kādu laiku bijusi arī Latvijas Hipotēku un zemes bankas padomes locekle. Bijusi arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenā locekle. Bijusi ievēlēta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Padomnieku sastāvā un Latvijas Zinātnes padomes sastāvā.

Runājot par L. Straujumas politisko darbību, jāmin, ka L. Straujuma piedalījusies Tautas partijas dibināšanā, bijusi gan Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece, gan Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, bijusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāre, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāres vietniece.

2011. gadā L. Straujuma Valda Dombrovska valdībā kļuvusi par politiskās partijas “Vienotība” virzīto bezpartijisku zemkopības ministri, kļūstot par pirmo sievieti, kas ieņēmusi zemkopības ministra amatu.

2014. gadā, virzīta Ministru prezidentes amatam, iestājusies politiskajā partijā “Vienotība”. Valsts prezidenta Andra Bērziņa izvirzīta un apstiprināta, kļuvusi par Ministru prezidenti, kļūstot arī par pirmo sievieti, kas ieņēmusi Ministru prezidenta amatu.

Jaunais Latvijas prezidents – Raimonds Vējonis

raimonds vejonisRaimonds Vējonis dzimis 1966. gada 15. jūnijā, Krievijā – Pleskavas apgabalā. R. Vējonis ir pašreizējais Latvijas Valsts prezidents. Pēc izglītības būdams biologs, kādu laiku strādājis par bioloģijas skolotāju un Madonas Domes deputātu. Tāpat bijis arī Latvijas Zaļās partijas un Zaļo un Zemnieku savienības biedrs, Saeimas deputāts un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, savus pienākumus šajā amatā pildot no 2002. gada līdz 2011. gadam. 2014. gadā R. Vējonis tiek apstiprināts aizsardzības ministra amatā, bet jau 2015. gada 3. jūnijā tiek ievēlēts par Latvijas valsts prezidentu.

R. Vējonis dzimis Krievijā, jo tolaik viņa tēvs tur dienējis Padomju armijā. R. Vējoņa bērnība un skolas gadi tika aizvadīti Madonas rajona Sarkaņos, kur viņš mācījās Madonas 1. vidusskolā. Vēlāk R. Vējonis uzsāka studijas Latvijas Universitātē, iestājoties Bioloģijas fakultātē. Uzreiz pēc studiju beigām R. Vējonis sāka strādāt Madonas 1. vidusskolā par bioloģijas skolotāju.

1990. gadā, kā viens no pirmajiem, R. Vējonis iestājās Latvijas Zaļajā partijā, paralēli būdams arī par Madonas reģionālās vides pārvaldes direktora vietnieku un Madonas domes deputātu.

1994. gadā savas zināšanas papildinājis Tamperes Tehniskajā universitātē, Vides un ūdens inženieru institūtā. 1995. gadā R. Vējonis, pabeidzot studijas Latvijas Universitātē, ieguva bioloģijas zinātņu maģistra grādu.

1996. gadā R. Vējonis kļuva par direktoru jaunizveidotajā Lielrīgas reģionālajā vides pārvaldē. Tāpat R. Vējonis darbojās arī kā Skultes ostas valdes loceklis.

2002. gadā, pie varas nākot Eināra Repšes vadītajai valdībai, R. Vējonis tajā tika iecelts par Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības minstru. 2003. gadā, izveidojoties atsevišķai Latvijas Vides ministrijai, R. Vējonis tika iecelts par vides ministru, šo amatu saglabājot arī turpmākajās valdībās. 2004. gadā R. Vējonis kandidēja Eiropas parlamenta vēlēšanās, tomēr Zaļo un Zemnieku savienība tajā neguva nekādus panākumus. 2006. gadā R. Vējonis tika ievēlēts 9. Saeimā, vēl joprojām paliekot vides ministra amatā. 2010. gadā R. Vējonis no Zaļo un Zemnieku savienības tika ievēlēts 10. Saeimā. Tikai 2011. gadā, kad tika likvidēts vides ministra amats, R. Vējonis atgriezās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā. 2014. gadā R. Vējonis Laimdotas Straujumas valdībā tika ievēlēts par aizsardzības ministru, savu amatu saglabājot arī L. Straujumas otrajā valdībā.

2015. gada 3. jūnijā R. Vējonis tika ievēlēts par Latvijas Valsts prezidentu.